Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš

kāpēc neapmierināti nomurmināja un, novērsusies, sāka rosīties pie galda.

Izmantojot mirkli, ātri uzvilku savas pēc smirdošās drēbes. Vilnas zeķes bija vītnes un skrāpēja, un man nebija ne jausmas, kā tās paliks uz augšstilbiem ejot. Un kā man pietrūka biksīšu!

Kādu laiku man bija jācīnās pret riebumu, bet tas joprojām bija daudz labāk nekā nekas.

"Še, ēd," vecā sieviete pagriezās, uzmanīgi paskatījās uz mani un pasniedza dāsnu sviestmaizi.

Pienācīgs rieciens pelēkas maizes un pa virsu gabaliņu aukstas gaļas.

Pirms iedziļinājos tajā zobus, biju pārliecināta, ka ar to visu netikšu galā. Izrādījās, ka man bija maz priekšstata par sava izsalkuma apmēru. Norijot tik tikko sakošļātos gabaliņus, dziļā balsī nekurnēju: “Mau-mau-mau!” Kā tavs pagalma kaķis, sargājot no aizķeršanās retu garšīgu našķi.

— Vai tu esi pilns? Ir laiks doties! — Kafiza negaidīti pavēlēja.

Varu tikai brīnīties, kad vecmāmiņai izdevās apēst tādu pašu gabalu? Man vēl vesela ceturtdaļa atlicis ēst. Iebāzusi pārpalikumus mutē gandrīz ejot, viņa nomazgāja sviestmaizi ar pīrāgu garšaugu uzlējumu no koka krūzes un steidzās pēc Kafizas.

Kas jums būtu jānēsā? — es aizņemti jautāju, šķieldama no ārā spilgtās gaismas.

— Jā, lūk, somas! Vai tu neredzi? — Vecā sieviete norādīja uz divām ķīpām — lielāku un mazāku.

Ievērojot visus labos manieres noteikumus, paķēru lielāko un… knapi paspēju pacelt! Likās, ka soma sver kādus trīsdesmit kilogramus.

— Vai tiešām tur ir zāle, nevis ķieģeļi? — bez tādas pašas pārliecības jautāju.

Es varu to pacelt, bet vai es to spēšu nest pietiekami ilgi un pat pāri kalniem? Tas nav tas pats, kas pārgājienu mugursoma.

— Precīzāk, nekur!

Vecā sieviete, līka un nokaltusi, atņēma man bagāžu un ar vienu veiklu kustību uzmeta to sev mugurā.

Es klusībā paņēmu otru ķīpu, kas izrādījās daudz vieglāka. Tikmēr Kafisa diezgan žiperīgi traucās prom pa taku, nepūlēdamies aizslēgt būdu. Man bija jāseko viņai līdzi.

Es nekad sevi neuzskatīju par nosmakušu cilvēku, nodarbojos ar sportu, taču staigāt ar slodzi un pa akmeņiem basām kājām nebija viegli. Turklāt neveiklības sajūta dvēselē cīnījās ar izdzīvošanas instinktu. Vienkāršoti sakot, ir neērti, ka vecmāmiņa nes tādu smagumu, bet, no otras puses, es joprojām nevarēšu viņai nest šo saini. Tik ātri noteikti.

Man nekad nav apnicis prātot, kas ir par iemeslu šīs vecenes tādai izturībai un sparam? Varbūt ekoloģija? Jā, iespējams, tā ir vides problēma.

Tikmēr Kafiza pamanīja, ka netieku līdzi un samazināja tempu. Pagaidījusi, kamēr es viņu panākšu, viņa žēlojās, ka man nav kurpju un manas zeķes ir saplēstas. Es joprojām nesapratu, par ko viņai vairāk žēl — zeķu vai manas kājas, tāpēc apsolīju:

— Kafiza, tiklīdz būšu iekārtojies, es tev noteikti samaksāšu par drēbēm.

— Par šo veco lupatu? Padodies! “Vecā kundze to pamāja, bet noteikti kļuva laipnāka.

Viņa sāka man stāstīt par visu, kas nāca viņas ceļā. Viņa nosauca virsotnes, krūmus, zāles, un es centos visu atcerēties. Ik pa laikam ārste pajautāja, vai atceros apkārtni vai kaut ko par sevi. Es tiešām kaut ko atcerējos, bet viņai par to nebija jāzina.

Lēnām pieradu pie bagāžas un tempa, un pat bija laiks paskatīties. Drīz plato beidzās, un tad ceļš gāja lejup, strauji pagriežoties. Nākamajā līkumā bija vientuļš koks ar dīvaini izlocītu stumbru. Taču mani pārsteidza nevis tas, bet gan īss bullis ar plaši izvērstiem ragiem un gariem, plīvojošiem matiem skaistā sudraba krāsā. Viņš bija piesiets pie koka ar gariem grožiem.

Ieraudzījis mūs, šis brīnums iesaucās, tad pacēla asti un…

— Paskaties, viņš sveicina mūs tāpat kā viņš sveicina mūs, nolādētais! — vecā sieviete maigi sacīja. "Šī ir mana asistente Tiška," viņa mani iepazīstināja ar vērsi, nosaucot kādu iesauku, kas bija sāpīgi pazīstama zemes ausij. Tā bija nejaušība, un tomēr mana sirds uzreiz sasildīja. "Tad viņš nesīs mūsu bagāžu, pretējā gadījumā ir grūti nonest smagas lietas." "Manas kājas vairs nav tādas, kādas bija agrāk," sūdzējās ārstniecības augu cienītājs, cītīgi uzliekot ķīpu uz buļļa muguras.

— Sveiks, Tiška! — sasveicinājos, stulbi smaidot.

Viņš sastinga, piesardzīgi skatījās uz mani, un viņa acīs kaut kas pazibēja, pēc kā noteikti būtu gaidāms triks. Un es nekļūdījos.

— Es tevi nositīšu! Es tevi nositīšu! Jūs iegūsit tieši starp acīm! — vecmāmiņa viņam uzreiz piedraudēja ar savu nokaltušo dūri un pagriezās pret mani. "Man ir kluss temperaments, bet nebaidieties." Ja kas, sit ar dūri viņam pa pieri, un tas būs zīds.

— Klausies.

Es pamāju ar galvu, neiedomājoties, kā es varētu kaitēt vērsim, sitot viņam ar dūri.

Vispirms nokritīs roka, un tad viņi tevi sagraus. Un viņi mīdīs… Lai gan Tiška ir tālu no sumbra, man ar to pietiek. Es pazinu ponijus, kuri, iedomājoties sevi par lielu zirgu, rīkojās nekaunīgi un bezbailīgi. Esmu gatavs zvērēt, ka šim bullim piemīt līdzīgas īpašības.

Nolēmusi vairs nedusmināt Tišku, viņa atkāpās tālāk.

— Nu kur tu dosies? — vecmāmiņa man uzreiz uzkliedza. — Ak, šie niers! Viņi neko nesaprot vienkāršās lietās. Novietojiet somu viņam uz muguras un neaizmirstiet to nostiprināt! Jā. Kā šis. Pavelciet striķi ciešāk,” Kafiza pamācīja, kamēr es neveikli sasēju bagāžu.

— Kafiza, vai nirfas un nyers ir viens un tas pats? — jautāju pēc tam, kad mēs atkal devāmies ceļā.

Vecā sieviete paskatījās uz mani ar aizdomām, un es sapratu, ka esmu pateicis kaut ko stulbu.

"Šķiet, ka jūsu atmiņa ir pasliktinājusies," ārstniecības augu zinātāja beidzot pamāja ar galvu. — Vai varbūt tu esi bijis stulbs kopš bērnības?

Vecmāmiņas vārdi mani iedragāja, un atbilde izklausījās auksta pret manu gribu:

— Varbūt tā. es neatceros.

Kafiza klusēja, un arī es nesteidzos turpināt sarunu. Kādu laiku viņi šādi staigāja klusēdami, tikai dabas skaņu lauzti. Zāļu zinātājs vispirms runāja:

"Nier, nyera — tā ir ierasts uzrunāt muižniekus." Un Nirfeats ir ienaidnieki. Nirfgaard nārsts. Kā var sajaukt vienu ar otru? — viņa pētoši uzlūkoja mani.

— Kā viņi tevi uzrunā? — katram gadījumam jautāju.

— Man? Kafizs, labākajā gadījumā. Vēl viens ārstniecības augu speciālists. Dažkārt, "hey veca dāma"! Gadās, ka