Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš

nesasniedzot vietu, kur bija apmetušies lielvārdieši, apkārt stutēja divi netīri basām kājām puiši. Viens izskatījās apmēram astoņus vai deviņus gadus vecs, otrs — apmēram trīspadsmit.

"Ejam mājās," jaunākais parāva savu vecāko biedru aiz rokas.

Viņš piesardzīgi paskatījās apkārt un izmisīgi baidījās.

"Nekratiet, Šnīr," vecākais viņu pamāja.

Slinks, tumšādains pusaudzis ar nekoptiem un apgrieztiem matiem. Gan nemazgāti, gan nodriskāti tie, tāpat kā visi klaidoņi, modināja manu piesardzību.

— Jā, nebaidies! — pievilka mazais ar tādu kā ciema akcentu. — Labi tev Dilda, tu skrien ātri. Pat Nirfa nevar tevi panākt.

— Tu melo! Tie sasniegs ikvienu, kuru vēlaties. Viņu dienestā ir tik daudz dažādu dēmonu.

Šķiet, ka šie vārdi Šnairam tikai lika justies vēl sliktāk, un viņš vairs ne tikai čīkstēja, bet gan čīkstēja.

— ES domāju! Diyyldaaaaaaa….

– Ša! — tas, kuru viņi sauca par Diladu, izvilka no mazā sīkstajiem pirkstiem krekla garozās piedurknes, kas bija pārāk ietilpīgas viņa tievajam augumam.

Viņš uzmanīgi paskatījās visapkārt, liekot man atlaisties un aizturēt elpu. No vienas puses, tie bija tikai bērni, no otras…

"Aruha šodien man teica, ka Cleaver ir kaut kur pilī." Kas to ņems savās rokās, tas valdīs šajās zemēs.

— Tu esi muļķe, Dilda! Arukha vēl neko tādu neatradīs! Vecā žagata jau sen ir zaudējusi prātu! — mazais bija sašutis un gļēvi apsēdās, it kā būtu teicis kādu zaimošanu. "Visi zina, ka Dortholā nav iespējams iekļūt." Virs tā ir neredzams kupols, un tur nav iespējams iekļūt ne no debesīm, ne no pazemes. Mēs mēģinājām.

Es pārvērtos par baumām. Puiši noteikti zināja ko tādu, kas man nebija zināms.

Vecākais pagriezās un pasmīnēja, pazibinot lauzto priekšzobu:

— Tu pats esi muļķis, Šnir! Par trim vara astēm Aruha man teica, ka zils pūķis varētu mani ievest pilī!

— Kāds tu esi stulbs, Dilda! Pat ja viņš ir izaudzis tikpat liels kā tavs gelds! “Mazais no ātrās un prasmīgās muldēšanas uzreiz apripojās pa zāli, bet pat neapvainojās. Viņš noslaucīja lūpu no pārgrieztās lūpas un turpināja brīdināt savu vecāko biedru, pavisam aizmirsdams baidīties: "Par trim astēm es tev kaut ko tādu pateiktu, tu paklausīsi!" Ne sliktāk, kā to būtu darījuši stāstnieki. Es atradu kādu, kam uzticēties. Vecā ķekata jau sen ir pārgājusi no smēķēšanas! Cik ilgi bija jāstrādā pie priekšnieka, lai nopelnītu šos nožēlojamos kaparus, ja?

— Aizveries, Shnyr, pirms es tevi turpat nogalinu! — Dilda rēgojās viņam pāri. — Kāpēc tu man tomēr seko?

— Jā, es…

"Tā nav tava māsa, kuru priekšnieks pārdos Nirfām!" Vai jūs zināt, ko viņi dara ar tādiem cilvēkiem kā Asija?

"Ak…" veiklais mazais pielēca un atkal pielēca pie vecākā, uzlika samierniecisku roku uz pleca un ar cerību ieskatījās viņam acīs: "Varbūt izdosies?"

"Tas neizdosies, Šnira," Dilda sabučoja matus. — Nirfi vakar bija šeit. Viņi neiegāja ciematā, viņi devās tieši uz pilsētu. Zavjals teica, ka starp tiem ir arī pats Tapredels! — Viņš noklusināja balsi. — Saproti?

Spriežot pēc Šnira sejas, viņš joprojām saprata.

"Tas ir tas, ko es domāju," Dilda turpināja. "Cleaver man dos spēku uzvarēt Nirfeats un aizsargāt mūsu ciematu."

Mazais sarāvās, bet spēja atturēt visus aizskarošos vārdus, kas steidzās ārā.

"Pieņemsim, ka jūs saņemat zobenu, bet nezināt, kā cīnīties." Tevi nekad nemācīja cīnīties ar zobeniem. Tu esi tikai arkls, pat ne siers!

Dilda samulsa.

— Nu ko, tas arkls. Arī jūs, teiksim, esat arkls!

— Ne par to es runāju! — viņa biedrs, gudrs pāri saviem gadiem, turpināja. "Pat ar dralorda zobenu jūs nevarēsit izturēt pieredzējušus cīnītājus un pat burvjus." Vai esat dzirdējuši, ka arēnā prieka pēc tiek cirsts nier Tap… Tarped… egle?

— Tapredel! — Dilda viņu izlaboja.

— Viņš liek uz sevi un… Ak! Dil, ja mēs dosimies uz pilsētu? Uzliec to uz nyera Taper… sadalot un… — mazais atkal sagrozīja nosaukumu.

— Lieliska ideja! Varbūt jūs joprojām zināt, kur iegūt naudu derībām? Vai varbūt pat kā tikt līdz arēnai? Viņi pat nelaidīs tevi un mani pa vārtiem! Pēc tava Tapredel pavēles raustos cilvēkus nelaiž pilsētā, lai viņš paliek tukšā! “Lielais vīrs garšīgi noklepojās un īpatnēji salocīja pirkstus. — Njērs piekritīs atjaunot kārtību.

— Lai dēmoni viņu saplosa! — Šnirs dvēseliski piebilda. — Nu, labi, es vēl esmu jauns. Es nevaru daudz izdomāt, bet kā jūs plānojāt iekļūt pilī? Kaut kā man šķiet, ka šī lieta būs vēl grūtāka nekā iefiltrēties pilsētā.

— Zilais pūķis! — Dilda triumfējoši teica.

— Ak, kādu nekārtību tu sataisīji! Zils pūķis-zils pūķis! Kur es to varu dabūt?

Es neviļus satraucos, jo zilais pūķis, lai arī mazs, tomēr paslēpās tieši man uz pleca? Un, lai iegūtu dralorda zobenu, kas viņiem tik ļoti nepieciešams, viņiem nav jāielaužas maģijas aizsargātā pilī.

Un mani arī ļoti ieinteresēja tā pati trakā vecene. Kā viņu sauc, Arukha?

— Lūk, zilais pūķis! — lielais vīrs teju svinīgi pasludināja un… pastiepās klēpī, no kurienes izmakšķerēja kaut ko mazu un uzmeta gaisā.

Sonic čīkstēja, es pieliku roku pie mutes.

Uz aptuveni pusotru metru vai pat mazāk garas raupjas auklas plīvoja spilgti zils pūķis. Tas izskatījās gandrīz kā sapņu grāmata, tikai kušķim uz astes un pušķim bija zaļi dzeltens nokrāsa.

— Nu! Nāc, ved mūs uz pili,” lielais vīrs parāva virvi.

Mazie spārniņi nevarēja pretoties šim raustījumam. Pūķis nokrita kā ziemas labība, bezpalīdzīgi plīvodams pa virvi. Viņš nenokrita zemē, tikai pateicoties viņai. Puisis pievilka viņu sev klāt, rupji satvēra ar roku, un gūstā esošais puķu pūķis nožēlojami nosvilpa.

— Ei, nespied tā, tu to sabojāsi! — Šnirs bija sašutis.

— Vai jums ir žēl kaitēkļa? — Dilda pasmīnēja. "Es noķeršu vēl dažus, es atradu izcirtumu, kur viņi ir atrodami."

— Un tur ir daudz zilu? — mazais uzdeva nodevīgu jautājumu.

Mēs redzam,tur Tomēr viņu nebija daudz, un neapmierinātais lielais puisis atkal iemeta nelaimīgo pūķi.

— Lidojiet uz pili, radījums! — viņš pavēlēja.

Man nebija laika neko darīt. Sonics skaņas ātrumā nolēca no mana pleca, apstiprinot tiesības nēsāt vārdu,