Pūķa ēna. Princese - Edgars Auziņš
Шрифт:
Интервал:
— Jā… ceru, ka tev ir taisnība.
Ilsana aizgāja un apsēdās uz dīvāna, salikusi rokas klēpī. Viss tik taisns, gatavs lēkt jebkurā brīdī. Es paskatījos uz viņu. Tagad, kad bijām apgaismotā telpā, es varēju pareizi redzēt līdzdalībnieku. Izrādās, ka es nebiju iedomājusies lietas ratos…
"Ilsana, bet tev bija zilas acis." Kā tas gadījās, ka tagad viņu krāsa ir tieši tāda pati kā manējā? Nē, tas pat nav par krāsu. Acu forma, skropstas… Viss ir vienāds, it kā mēs tiešām būtu māsas!
Ilsana iekoda lūpā, vilcinājās un tad pamāja ar roku, aicinot mani pie sevis. Es piegāju klāt, lēnām apsēdos un steidzos:
— Nu?
— Es tev visu izstāstīšu, tu vari. — Viņa pamāja. — Pateicoties Linai, es varu nedaudz mainīt savu izskatu.
— Apbrīnojami! Vai Nirfeat iemācīja jums vadīt maģiju?
Apsēdos blakus uz dīvāna.
— Kas tas par burvestību? Tātad, mazliet ikdienas maģijas, kas pieder katrai trešajai sievietei Kirfaronā un varbūt katrai otrajai. Bet jūs saprotat, viņi par to nerunā uz katra stūra. Maģija ir rezervēta tikai nierām,” Ilsana skumji pasmaidīja.
— Vai tiešām? Un kas notiek, ja apsardze pamana? Man šķita, ka viņi ir spēcīgi burvji.
— Tieši tā, viņi ir spēcīgi. Tikai mana maģija ir ļoti vāja un nevainīga. Neviens tam nepievērš uzmanību.
"Tu gribi teikt, tas ir…" es pagriezu roku uz sejas. — Vāja maģija?
— Noteikti! Es neizsaucu briesmoņus, nezibenu, neizraisu plūdus.
"Tu pat nevari strīdēties ar to," es nomurmināju, arvien pārsteigtāks.
– Šeit! Un šīs ir tikai nelielas galvassāpes, kas maina manu izskatu. Citas sievietes dara to pašu, tikai ar krāsu un visādu triku palīdzību. Es tikko padarīju skropstas tumšākas un mainīju acu krāsu, bet mūsu griezums jau bija līdzīgs. Paskaties, es varu padarīt savas lūpas nedaudz gaišākas. — Ilsana aizvēra plakstiņus.
Viņas bālās lūpas mūsu acu priekšā ieguva nedaudz bagātīgāku toni.
— Lieliski! Un nav vajadzīga lūpu krāsa! Es tevi pat nedaudz apskaužu. Ērti!
— Tieši tā! Un labas krāsas nav lētas, bet tas ir reāls ietaupījums! — Ilsana pasmaidīja. — Piedod, ka kopēju tavas acis, bet tas bija vienīgais veids, kā iet tev līdzi. Es baidījos, ka vēlāk nevarēšu tevi atrast.
— Tāpēc jūs lūdzāt, lai jūs ne par ko nepārsteigtu?
— Pa labi! "Līdzdalībnieks piekrītoši pamāja ar galvu un jautāja: "Amira, tu nedusmojies uz mani, vai ne?"
Tas varētu būt dīvaini, bet es joprojām biju nedaudz dusmīgs.
Interesanti, kā cilvēki jūtas, satiekot savu dubultnieku? Man ir stulba sajūta, it kā es būtu aplaupīts. Bet jūs nevarat strīdēties ar Ilsana loģiku. Viņa izmantoja vienīgo veidu, kā palikt tuvu, un tajā pašā laikā maskējās. Maz ticams, ka viņa tagad tiks atpazīta un notverta, vai tas nav tas, ko es gribēju?
Nomierinājis savu sašutumu par mana izskata daļēju kopēšanu, es teicu:
— Priecājos, ka neesmu te viena. Turklāt mēs drīz tiksim atbrīvoti.
— Kāpēc tu par to esi tik pārliecināts?
"Es neesmu zaglis, un es neko nepaņēmu no dralorda." Un jūs arī neko nevarējāt nozagt, jūs tolaik nīkuļojāt cietumā, tad kāpēc viņi mūs paturēja?
— Tev taisnība. Cerēsim uz to labāko… Bet mēs nevaram pastāstīt par cietumu…
Ilsana apstājās, kad durvis pavērās un istabā ienāca vīrietis. Tas viss notika tik negaidīti, ka mēs uzreiz izlēcām no dīvāna.
Es uzreiz sapratu, ka mūsu priekšā stāv neviens cits kā pats dralords Finbars Frosts. Nē, viņam nebija vainaga vai tamlīdzīga, bet viņš izskatījās tā, ka lika viņam noliekties pie zemes. Un viņš paskatījās tieši uz mani, bet tikai paskatījās uz Ilsanu ar īslaicīgu skatienu…
Draklora lūpas sakustējās:
– Ēna!
Dīvaina afēra. Varēju zvērēt, ka vārds tika teikts tik tikko dzirdams, bet tas mani apdullināja kā pātagas sprakšķis virs galvas. Viens idiots reiz tā jokoja, un es joprojām nevaru aizmirst, cik nobijies man bija. Tikai toreiz es panācu kaimiņu idiotu, paņēmu pātagu un situ ar to, kā nūju… Un tagad sastingu kā muša dzintarā, nespēdama ne kustēties, ne skaņu. Pat manas domas sāka sajaukties. Es tikai paskatījos uz vīrieti un sapratu, ka viņš ir tas…
Gara auguma, spēcīga, ar apņēmīgu tumši zilu, šķietami gandrīz melnu acu skatienu. Man nekad nav patikuši cirtaini un garmataini cilvēki, arī bārdaini, bet tumšie cirtainie pavedieni, kas sniedzās platos plecos, neizraisīja noraidījumu. Kā kārtīga bārda, piešķirot vīrietim kaut kādu… bargu? Man pēkšņi radās spēcīga vēlme pastiept roku un pieskarties viņa matiem. Uzziniet, kā jūtas viņa bārda, un tad ar pirkstiem izsekojiet viņa lūpu kontūras…
Tā ir tikai sava veida apsēstība! Varbūt pat… maģija?
Es to visu nemaz nesapratu, tikai jutu, ka notiek kaut kas neparasts, liekot man uz ķermeņa sacelties visi matiņi, un man bija šausmīgi bail, ka iemīlēšos, kā tas “muļķis” par ko sievietes runāja laukumā…
Ilsana man palīdzēja atgriezties pie sajūtām. Šķita, ka arī līdzdalībniece bija pārsteigta, un viņa satvēra manu roku kā ar knaiblēm. Noteikti būs zilumi! No šīm sāpēm es nodrebēju un atkāpos no drakolorda.
Kāpēc viņš pienāca tik tuvu? Šķiet, ka viņš gribēja man pieskarties?
Visi instinkti kliedza par jebkādas saskarsmes nepieļaujamību ar šo cilvēku! Citādi… Citādi esmu apmaldījies!
Sajūtu vētras apdullināta, līdzīga dīvainam intereses un panikas sajaukumam, es gribēju tikai vienu lietu, pēc iespējas ātrāk tikt prom no šejienes! Vai man vajadzētu paslēpties stūrī un saprast, kas ar mani tikko noticis?
Šīs panikas dēļ, kas mani pārņēma, es izpļāpāju kaut ko tādu, ko vispār nedomāju teikt nekādos apstākļos!
— Dārgais Finbar, es tavu zobenu nenozagu. Tas neesmu es! Es neesmu zaglis!
Viņa izpļāpājās un sastinga, saprotot, ka ir notikusi katastrofa, un tagad viņi mūs noteikti nelaidīs vaļā. Vismaz līdz brīdim, kad viņi uzzinās, kā es zinu par Limit Key. Murgs…
Draklords apstājās un lēnām nolaida savu izstiepto roku. Tajā pašā laikā viņš ar necaurredzamu skatienu turpināja
Поделиться книгой в соц сетях:
Обратите внимание, что комментарий должен быть не короче 20 символов. Покажите уважение к себе и другим пользователям!