Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš

Cleaver, tas bija mana zobena nosaukums, bija svarīgs Drakendorta artefakts. Katram draklordam bija šāds ierocis un to izmantoja galvenokārt robežas aizsardzībai un tikai tās teritorijā. Nebija minēts, ka tas tiktu izmantots kā burvju nūjiņa jebkādām muļķībām, taču nebija arī teikts, ka tas nav iespējams.

— Varbūt es pārkāpu kādus noteikumus vai nosacījumus?

Sāku lasīt tālāk, un, kad tiku pie svarīgākā, apsēdos ar galvu rokās. Izrādās, ka zobena iespējas nebija neierobežotas. To galvenokārt izmantoja kā burvju vadītāju un pastiprinātāju. Ja “lādiņš” beidzās, zobenam bija nepieciešams ārējs avots, kas atradās īpašā vietā pils pamatnē.

— Bet es neesmu burvis! Izrādās, ka es iztērēju visu, kas bija zobenam, vai ne? Un, lai to izmantotu atkārtoti, ir nepieciešams to uzlādēt, vai ir nepieciešams īpašs maģiskais lādētājs, kas atrodas kaut kur pagrabā? — cerīgi paskatījos uz Soniku.

"Hmm…"

Protams, pūķis tur nekad nebija bijis un nezināja.

— Ak, kas mums tagad jādara? — Jutos neomulīgi, ka vairs nevaru paļauties uz savu “burvju nūjiņu”, ja notiks kas slikts.

— Pirmkārt, ir pienācis laiks vakariņot. Tavs vēders jau saceļas. Un man ir pienācis laiks gulēt. Lai rītausmā cīnītos ar brāli, tev labi jāizguļ…

— Ak, tieši tā! Atvainojos par aizkavēšanos. Ejam.

Mēs uzreiz atvadījāmies no Sonic pie izejas no bibliotēkas, un pūķis izlidoja pa tuvāko logu. Palikusi viena tukšā koridorā, es pēkšņi sajutos īpaši vientuļa. Pārsteidzoši, ka šo divu tikšanos laikā es pieradu pie puišiem. Kopā ēst…

— Kaza!

Es atkal aizmirsu par Marusku un neizslauku viņu laikā. Turklāt tagad viņa atkal ir kaut kur pagalmā — viena ar zirnekli! Nē, kā var būt tik neuzmanīgs?! Sirsnīgi dusmīga uz sevi iegriezos tuvākajā istabā un paskatījos ārā. Tikko bija iestājusies krēsla, un ārā joprojām bija diezgan gaišs, taču nepagāja ilgs laiks, kad parādījās Sefīra.

Kaza sevi nenodeva, tā atkal dārzā košļāja rumu un uzvedās mierīgāk nekā jebkad agrāk. Atviegloti nopūtusies, nolēmu, ka paspēšu to noslēpt pilī un piesteidzos pie sētas durvīm, kuras izmantoju visbiežāk, jo tās bija ērtākas par galvenajām. Pagatavoju laicīgi un pat virtuvē veiksmīgi izslauku Marusku, runājot ar viņu un cienājot ar burkāniem, kurus kaza vienkārši dievināja. Pēc piena nolikšanas veļas istabā, kur bija daudz vēsāks, es atraisīju kazu.

— Izdomāsim, kur likt tevi pa nakti.

Droši vien vajadzēja sagatavoties iepriekš. Savāciet nopļautu zāli un izvēlieties istabu pirmajā stāvā. Mani neuztrauca ne smakas, ne kas cits. Pils ir liela, un tajā ir daudz tukšu telpu, kuras man ilgi nebūs vajadzīgas.

"Ejam," es parāvu kazu aiz virves. Tiklīdz izgāju gaitenī, atskanēja aizdomīga skaņa. — Kas tas ir?

Es apstājos un sastingu, klausoties. Mati uz ķermeņa uzreiz sacēlās stāvus. Nekad agrāk nebiju tik ļoti baidījusies, jo pilī jutos aizsargāta, bet ne tagad. Ne tad, kad šeit parādījās kāds cits!

Pēkšņi Maruška izlēca uz priekšu, izraujot man no rokām virvi.

— Beidz! Kur tu dosies?

Bet veiklā kaza jau bija pagriezusies pret kāpnēm. Divreiz nedomājot, es sekoju piemēram. Marusku panācu tikai trešajā stāvā, kur atradās puikām atvēlētā guļamistaba. Viņa iegriezās krēslā iegrimtā koridorā un samazināja ātrumu, pamanījusi kazu. Viņa stāvēja gaiteņa vidū, bet, ieraugot mani, viņa pagriezās un ilgstoši blēja, skaļi atsitoties pret grīdu ar savu nagu.

Tūlīt atskanēja man tik pazīstama rīboša skaņa, kas man uz muguras radīja nepatīkamu zosādu. Un no atvērtajām guļamistabas durvīm izspraucās pūkaina zirnekļa kāja. Nobloķējusi koridoru, viņa skrāpējās gar pretējo sienu, uz kuras bija redzams bālgans zirnekļtīklu plankums.

— Dieva māte! — Es atkāpos dažus soļus. — Maruska, ej atpakaļ! Nekavējoties nāc pie manis!

Kaza nav suns. Protams, viņa neklausījās, bet tā vietā atkal nopūta un, veikli lecot, sasita zirnekļa ķepu. Atskanēja vēl viena slīpēšanas skaņa, un ķepa pazuda, un zirnekļtīkla gabals izlidoja no durvīm. Bet zirneklim bija neērti to izspļaut no istabas, un tam nebija lielas ietekmes.

— Nevar būt!

Izrādās, ka dienas laikā zirneklis iegūst savu parasto izmēru, tāpēc es to neredzu? Tad viņa nekur neslēpjas, un pat tad, ja pa dienu slēpjas pagrabā, restes nav jāver vaļā, viņa mierīgi ielīda starp restēm. Es biju par deviņdesmit deviņiem procentiem pārliecināts, ka tā ir Sfira zēnu istabā.

Paņēmusi no sienas lāpu, viņa to aizdedzināja un uzmanīgi tuvojās, nemierīgās kazas acīs pamanījusi klusu apstiprinājumu.

— Sefīra? — Jutos stulbi, pagriezos pret zirnekli. — Beidz spļaut zirnekļu tīklus un virzies prom no durvīm!

Neticēju, ka man izdosies, bet… īpaši čaukstot un čīkstot, astoņkājainais briesmonis ievirzījās dziļāk istabā. Šķiet, ka mana vēlme pēc zobena darbojās!

Pārvarot visas iespējamās savas drosmes robežas, es piesardzīgi ieskatījos istabā, jebkurā brīdī gatava atkāpties. Liesmas nenoteiktajā gaismā zirneklis man šķita vēl lielāks, taču pēdējās šaubas tika kliedētas, kad ieraudzīju, ka zirnekļa viena acs ir bojāta — tā pati, kur es iesitu ar dunci.

Bailes padevās neveselīgam uztraukumam. Ja Sefīra ir ieslēgta istabā, tad es varu ielīst katakombās zem pils, lai atrastu lādētāju zobenam!

Apspiedusi impulsu tūlīt doties turp, viņa metās pa gaiteni, taču piespieda sevi apstāties. Dziļa elpa, izelpot. Es atkal pagriezos pret zirnekli:

— Sefira, neej tālāk par šīs istabas slieksni, kamēr es tev neatļaušos!

Es nesaņēmu nekādu apstiprinājumu, ka mans pasūtījums ir uzklausīts.

Un kā jūs varat pateikt, vai viņa šoreiz klausīsies vai nē? Ja es visu pareizi sapratu, tad no rīta viņa atgriezīsies normālā izmērā, kas nozīmē, ka viņa var viegli tikt ārā. Es atkal nodrebēju, iedomājoties, kā šī negantība klīst kaut kur ēkā, draudot pēkšņi izaugt līdz tanka izmēram, līdzko pienāks vakars. Nevar būt! Man ir jārīkojas.

Starp citu, kā tas vispār darbojas?

Nākamo pusstundu pavadīju, aiztaisot durvis un aizblīvējot visas spraugas ar lupatām, cerot, ka nebūs citas izejas no istabas. Marusku ievietoju istabā pirmajā stāvā — tuvāk izejai. Un, lai viņai būtu ērtāk, viņa atnesa vairākas rokas nopļautas zāles.

— Kā šis!

Tikai pēc tam beidzot devos gulēt.

Pa pils nebeidzamajiem gaiteņiem mani dzenāja milzīgs zirneklis. Skrēju kā palēninājumā, un mans ķermenis bija