Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš

vietā. Esmu bijis tas, kurš no bērnības iekļuvis visādās nepatikšanās, kaut kā no tām tikšu ārā.

— Vai tu esi nosalusi? Ejam uz māju. "Ejiet karstā dušā, pārģērbieties," Cvetkovs ieteica, it kā es nebūtu nācis viņam līdzi ar Lexusu, bet jau trīs nedēļas nonācu šeit uz skatuves, netīrs, izsalcis un draņķīgs.

Es nomazgātos, citādi nav iespējams izturēt smaku. Nevis smaržas, bet masu iznīcināšanas ierocis! Turklāt tas, iespējams, ir "ļoti dārgs".

"Paldies, es iztikšu bez dušas," es pieklājīgi atteicos no tik dāsna piedāvājuma.

"Nu, kā jūs zināt…" Cvetkovs izdarīja aicinošu žestu, kad viens no viņa zvēriem atvēra mums durvis.

Katrai mājai ir sava īpašā smarža. Man uzreiz nepatika Cvetkova smarža. Žeņečka komunikācijā bija aizsmakusi visā. Tāpēc viņa māja biezi smaržoja pēc mākslīgiem gaisa atsvaidzinātājiem, it kā viņš mēģinātu maskēt kanalizācijas smaku. Vai tiešām šis ir iespējams iepatikties?

— Kā jums tas patīk? — mājas saimnieks noplātīja rokas, demonstrējot situāciju. — Vai vēlaties kļūt par saimnieci šeit?

Šķiet, ka viņš manu apjukumu kaut kā uztvēra savā veidā.

"Paldies par piedāvājumu, bet es domāju, ka es atteikšos," viņa atbildēja, nedroši skatīdamās apkārt un mēģinot saprast, kur un kas šeit atrodas un kā es izkļūšu no šīs bedres.

Man nebija šaubu, ka tas nebūs viegli.

Un tad viss kļuva vēl sliktāk. Saruna nevedās, Cvetkovs man neko tādu negribēja stāstīt, viņš arvien vairāk pļāpāja par māju, par mūsu kopīgo nākotni, aprakstīja, kur dosimies atvaļinājumā. Vispār ar saviem meliem viņš jau tā smacīgo atmosfēru padarīja vēl smacīgāku.

Vairākas reizes mēģināju viņus pierunāt palaist mājās ar taksometru, taču visus mēģinājumus izjauca kategorisks nē. Saprotot, ka šādi nekas neizdosies, nolēmu rīkoties citādi.

– Žeņa, es esmu nogurusi. Parādi man, lūdzu, manu istabu,” es jautāju.

Man pat nevajadzēja izlikties par nogurumu, smakas padarīja manu galvu smagu un duļķainu un patiešām lika man aizmigt.

— Protams, Marišik. Ejam, istaba ir gatava, — viņš jautājoši paskatījās uz kluso sievieti, kurai bija ap četrdesmit gadiem un kura mums pasniedza vakariņas, un viņa piekrītoši pamāja ar galvu.

Mēs uzkāpām uz otro stāvu un pagriezāmies pa kreisi. Cvetkovs apstājās pie priekšpēdējām durvīm koridorā.

— Ienāc, iekārtojies. Viss, kas šeit ir, ir tavs.

— Paldies, man neko nevajag.

— Ak, beidz. Vai man žēl čības un halāta savai topošajai sievai,” turpināja uzmācīgais puisis.

Viņa gods jāsaka, ka visu vakaru viņš vairs nemēģināja mani skūpstīt vai taustīt, bet nez kāpēc tas mani satrauca tikai vēl vairāk.

— Mana istaba ir blakus. Ja jums ko vajag, pieklauvē — nekautrējies. Saldus sapņus!

Pamirkšķinājis man, Žeņa Cvetkovs pat nepūlējās iet iekšā un apgriezās un devās uz savu istabu, kas viņam izpelnījās zināmu cieņu. Varbūt es no viņa baidījos velti?

Kā izrādījās, ne velti…

Aizcirtu durvis, klusi aiztaisīju slēdzeni un, padomājusi, noliku krēslu zem roktura. Tā nav tāda barjera, bet, ja kāds te gribēs ielauzties, es pamodīšos no rēkšanas. Par laimi, maku neatņēma, un bez diktofona bija vēl kas noderīgs, tajā skaitā piparu gāze.

Es jutos neticami miegains, tik ļoti, ka dvēsele šķīrās no ķermeņa, un viss izplūda acu priekšā. Man kaut kā izdevās nomazgāt kosmētiku, bet neiegāju dušā — baidījos pat nevis no tā, ka kāds manī ielauzīsies, bet gan no tā, ka nokritīšu un salauzīšu galvu.

Manas rokas un kājas slikti paklausīja, kaut kas nebija kārtībā ar kustību koordināciju, un tas mani brīdināja. Iepriekš esmu bijis ļoti noguris, bet ne tik ļoti! Ko un kad viņi man paspēja iedot?

Vakariņās mēģināju aprobežoties ar salātiem ar garnelēm un glāzi dzirkstošā minerālūdens. Salātiem bija visparastākā garša, kas nozīmē…

Kauss!

Tāpēc minerālūdens man šķita dīvains, bet zīmols bija svešs, un vietējie aromāti man lika slāpt, un es nevarēju pretoties…

Ūdeni no aizvērtas pudeles izlēju savām rokām, neapšaubot stikla trauku tīrību — matēta stikla glāzi ar greznu ziedu rakstu un apsudrabotu malu.

Atzinusi kādas svešas vielas klātbūtni savā ķermenī, nolamājos.

— Nu, Cvetkov, tu kuce!

Mana intuīcija man teica, ka man nav palicis daudz laika. Nebija cerību, ka krēsls pie durvīm apturēs lielos vīrus, ja saimnieks liks durvis gāzt.

Es sniedzos savā makā, sameklēju piparu gāzi un iebāzu to zem spilvena. Tālāk es izvilku portatīvo videokameru, kas spēj nosūtīt attēlu tieši uz serveri — balss ierakstītāja un šīs puslegālās lietas dēļ šorīt nogalināju vairākas stundas. Kā izrādījās, ne velti.

Viņa paskatījās apkārt, meklēdama, kur to novietot. Ja man izrādīsies taisnība, un mājas īpašnieks ir pilnīgs nelieši, pierādījumi nebūs lieki. Nav brīnums, ka man jācieš…

Istaba, atšķirībā no pārējās mājas, bija diezgan meitenīga un piepildīta ar mežģīnēm, volāniem un citiem tekstilizstrādājumiem. Droši vien Cvetkovs bez vilcināšanās pabāza pirmo žurnāla bildi, kurā atradās buduāra skati, un dizaineri darīja visu iespējamo, lai no pasūtītāja noplēstu vairāk naudas.

Tieši pretī gultai pie sienas karājās lielformāta plazma, kas bija maskēta kā divu balerīnu glezna. Šeit nebija nekādas kameras slēpšanas. Ilgi skatījos uz bagātīgo karnīzi ar aizkariem — no augšas varētu iemūžināt gandrīz visu telpu objektīvā, bet manā pašreizējā stāvoklī uz palodzes uzkāpt nevarētu.

Nedaudz izdomas, un es beidzot pieliku kameru pie tualetes galdiņa, paslēpjot to izsmalcinātā žāvētu ziedu pušķī. Tas, kas man bija vajadzīgs, lai to iestatītu, izmantojot mobilo tālruni un pārbaudītu, kā norit ierakstīšana, ir cits stāsts.

Uzreiz pēc spēka viņi mani pameta. Es noģību uz gultas pārklāja, nokrītot ar seju uz leju.

— Nāc, mosties! — Mani atjēdza viegla pļauka un ūdens šļakatas.

— Kas tas ir? Kas notiek?

Viss peldēja manu acu priekšā, es joprojām nevarēju pareizi fokusēties, un manas ekstremitātes jutās kā kāda cita — smagas un vājas.

Mēle mutē tik tikko kustējās un savijās.

— Kāpēc tu esi tik piedzēries, mīļā? — viņi uzdeva jautājumu Cvetkova ļaunajā balsī.

– Šis… Tu mani saindēji… Kaza…

"Varbūt, bet mēs nevienam par to nestāstīsim, vai ne?" Jā, Lina? Visiem tu vienkārši sevi izdrāzēji.