Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš

tur atradās mazā sala. Tikai klints, uz kuras kā bāka stāvēja stabs, ko radījis Pūķis priekštecis.

Pirms septiņiem gadiem es šķērsoju jūru ar pūķa spārniem, lai nomainītu dimantu staba augšpusē. Virs asās zelta smailes kā gara tieva adata karājās vecais akmens, novārdzis un aptraipīts kā parasts bruģakmens. Mans tēvs to atveda uz šejieni. Šis lidojums viņam nebija viegls, un mēnesi pēc atgriešanās viņš man nodeva Berliānu, bet pēc pieciem gadiem — troni. Man palika divdesmit, kad pienāca mana kārta mainīt artefaktu.

Ar liesmas strūklu es iemetu novārgušo akmeni Vētru okeāna ūdeņos, uz īsu brīdi tos nomierinot. Un tad uzmanīgi, baidīdamies to nomest, viņš ielika līdzpaņemto ķepās tieši virs zelta adatas.

Jaunais dimants uzliesmoja kā zvaigzne, apgaismojot telpu daudziem sterioniem* apkārt. Gar ūdeni abos virzienos, līdz pat apvārsnim, bija tā, it kā kāds būtu novilcis līniju, kas atdala mieru no drošas nāves.

Zibspuldze mani nedaudz apžilbināja un dezorientēja, bet paliku uz spārna. Paklausot impulsam, viņš pacēlās augstāk un apmeta apli pāri stabam, lidojot pāri Mūžīgo Vētru okeānam. Es ar sajūsmu vēroju, kā viļņi salas austrumos plosījās un rēja, cenšoties mani sasniegt. Viņi atkal un atkal satrieca salu un stabu ar artefaktu, it kā gribētu to salauzt gabalos un ievilkt bezdibeņa rīklē.

Bet pūķa maģija droši aizsargāja skrepas, un viļņi varēja izšļakstīt tikai sāļas putas, piemēram, izsalcis plēsējs ar siekalām.

Un tagad ir aiz muguras vēl septiņi gadi. Ja laikus neatjaunināsit artefaktu, Mūžīgo vētru okeāns aprīs Septiņdesmit septiņu vētru jūras klusumu. Milzu cunami viļņi iznīcinās pusi no Drakendortas un, iespējams, visu. Krastus lauzīs, pludmales un auglīgās zemes nolaizīs. Mežu nebūs, un upes atgriezīsies. Un mans kā draklora pienākums ir novērst to, ka tas notiek pat uz savas dzīvības rēķina.

"Reg, mums ir jāatgriež Ēna par katru cenu."

"Un mēs to darīsim neatkarīgi no izmaksām. Pat ja man ir jārok jauna izeja Dimanta alā.

Iegrimis domās, staigāju šurpu turpu. Pūķa aste sadūra dzirksteles no dimantiem, kad es pagriezos pārāk strauji.

"Cik daudz laika mums atlicis?"

“Termiņš pienāks pavasarī. Tad pat tu nevarēsi pārvarēt trakojošo jūru un pat ar milzīgu laukakmeni ķepās.

Rūkdama es metos uz izeju, ātri izejot no alas. Un haosa burvība mani parasti atgrieza manā iepriekšējā vietā centrā. Neapstājoties, viņš mēģinājumu atkārtoja duci reižu, jūtot patīkamu baudu savos muskuļos.

"Bet mēs iesildījāmies. Atklāti sakot, miega laikā mēs zaudējām savu formu. Ja tikai es varētu lidot…"

Es vērīgāk aplūkoju gaisa vadu griestos un pavēlēju: "Nāc!"

Berliāns izpleta spārnus, un plašā ala uzreiz šķita pārāk šaura. Šūpoles, citas, pat ne pilnvērtīgas, bet tā… Akmeņi zvanīja, atsitoties viens pret otru, kad pūķis sasniedza griestus un pieskārās tiem ar spārniem. Caurums bija pārāk mazs, lai tajā pat ietilptu galva. Pilnīgi nebija vietas lidojumam, un mēs neveikli sagriezāmies un nokritām. Beidzot es ieelpoju uguni, un mana liesma izlauzās ārā no dimanta alas…

*Sterions ir garuma mērs, kas vienāds ar pusotru tūkstoti km. (autora piezīme)

6. nodaļa. Dortholas pils briesmīgie noslēpumi

Sonics šķita sastindzis gaisā, skatījās uz kaut ko aiz manis, un tikai viņa spārni turpināja plīvot. No nezināmo briesmu virziena atskanēja nepatīkama slīdēšanas skaņa, kas lika mati stāvus. Nepagriezusies, lai pārbaudītu, kas tur atrodas, viņa pacēlās, pa ceļam ar brīvo roku satverot pūķi. Otrajā es saķēru vietējo burkānu ķekaru un nedomāju to izmest.

Es nezināju, kur meklēt tuvāko ieeju pilī, tāpēc es metos cik ātri vien varēju uz tuvākajām kāpnēm, kas ved uz sienu. Augstā zāle ļoti apgrūtināja skriešanu. Viņa satvēra mani aiz potītēm un mēģināja novilkt manu pagaidu kleitu.

Dievs, kaut man būtu laiks! Nekāp uz grābekļa! Nevajag sapīties garajos kātos…

Dažas reizes es aiz kaut kā paklupu, bet noturējos kājās un vienā elpas vilcienā nogāju pusi kāpņu augšā, nerūpējoties par to, kā piespiesties pie sienas vai neuztraucoties par to, ka nav margu.

Man aiz muguras čaukstēšana kļuva attālāka, un es atļāvos apgriezties.

Mani dzenāja zirneklis!

Aizaudzis sarkans spalvains tarantuls, strauji kustinot kājas, mēģināja kāpt pa akmens kāpnēm, taču atkal un atkal krita, nespēdams noturēties uz pakāpieniem, kas bija pārāk šauri savam izmēram. Varbūt bailēm ir lielas acis, taču tās bija lielākas nekā Kamaz!

— Mammītes! — no pārsteiguma nometu Sonicu un savu vienīgo ēdienu uz kāpnēm.

Es īpaši nebaidos no zirnekļiem, bet, to redzot, man viss ķermenis niezēja un mana galva, godīgi sakot, sāka griezties. Vēl nedaudz un es būtu nokritusi, zaudējot samaņu, sagādājot Sefīrai vakariņās siltu gaļas kūku, bet tad mazais pūķis atjēdzās. Nikni plivinot spārnus tieši manā acu priekšā, šis nelaimīgais man sāpīgi iekoda degunā. Tas strādāja ne sliktāk kā amonjaks. Mana galva noskaidrojās, un es varēju skatīties prom.

— Bēdziet, Linij! Skrien! — puķu pūķis iesaucās, un viņa izspiedušās acīs, krēslā mirdzot sārti violeti, izšļakstījās patiesas šausmas.

Pirms sekoju prātīgajam ieteikumam, notupos, lai paņemtu kādu burkānu, un tajā brīdī virs galvas kaut kas atskanēja blāvi būkšķi.

"Sefira nevar šeit uzkāpt, bet viņa precīzi izspļauj tīklus!" — Sonic mani apgaismoja.

Tik ātri četrrāpus vēl nebiju skrējusi. Pa ceļam pazaudējis vienu no diviem burkāniem un nodīrājis ceļgalus, beidzot sasniedzu kāpņu augšdaļu un aizripojos zem iekšējā zobrata aizsardzībā. Mana elpošana kļuva nestabila, un mana sirds dauzījās tik spēcīgi, ka draudēja izlēkt un dejot hopaku.

— S-sonic? P-Kur viņa ir? Viņš noteikti šeit neienāks? — Es tik ļoti trīcēju no bailēm, ka sāku stostīties.

— ES domāju, ka nē. Iepriekš viņai nebija iemesla to darīt.

— Un tagad ir ko darīt! — es biju sašutis un uzmanīgi paskatījos ārā, lai pārbaudītu, ko zirneklis dara.

Viņa traucās kāpņu pakājē, nekad nepametot mēģinājumus tikt pie laupījuma. Viņa uzreiz pamanīja mani un, izliekusi vēderu, veikli izšāva tīmeklī. Par laimi, Sphira bojājumu rādiuss nebija tik liels. Bet es joprojām iegrimu aizsegā, pirmo reizi pēc ilga laika ļaujot sev netīri un grezni zvērēt.

"Ar to nepietiks," Sonic mani mierināja un