Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš

burkānu ar draugu, un pūķis, murrādams kā laimīgs kaķēns, sāka grauzt savu gabalu.

"Protams, ne saules ēdājs, bet arī nekas…" viņš pasludināja savu spriedumu.

Nekas?! Man likās, ka šis ir visgaršīgākais, ko esmu ēdusi. Bet, kad esat izsalcis, tas vienmēr ir šādi.

Pēdējais romaka gabaliņš man iestrēga kaklā, jo kaut kas ap mani mainījās. Pūta ledains aukstums, un pāri grīdai no ieejas skrēja sals.

— Sonic, kas tas ir? "Es čukstēju, sajūtot jūtamu šausmu vilni.

"Es nezinu…" pūķis smieklīgi sarauca pieri un uzmanīgi lidoja uz izeju. Paskatījies ārā, viņš ar galvu steidzās man aiz muguras. — Tas ir Anguss! Cik viņš ir biedējošs, priekštecis pūķis pasargā mūs!

Man nepatika šī reakcija.

— Tu jau esi viņu redzējis!

"Es nekad to neesmu redzējis tik tuvu — es to izspiegoju, sēžot apakšā." Anguss bija tālu un nekad nenokāpa no sienas.

Bet mēs bijām tikai pie sienas!

— Lieliski…

Es klusi virzījos uz tālāko stūri, pastumdams malā tur sēdošo skeletu, un paslēpos, ciešāk satverot dunča rokturi. Cvetodraks pakāpās kaut kur zem maniem matiem un nervozi raustīja asti, kutinot manu kaklu.

— Beidz! — es nočukstēju.

Tajā brīdī eju aizsedza kāda bālgana dūmaka, un es ar šausmām atpazinu dzīvnieka ķepas aprises. Gandrīz pārstādama elpot, es atspiedos muguru pret sienu, vēloties, lai būtu apsegusies ar sapuvušu matraci, un domāju, ka, ja izdzīvošu un atgriezīšos mājās ar labu veselību, es uzrakstīšu grāmatu “Kā nesatrakot vienā dienā. ” Man ir bijis pārāk daudz maģisku piedzīvojumu.

Ķepu nomainīja galva ejā!

Spokainais vilks skatījās uz mani un strupi rūca, atlaidis ilkņus. Izmērā tas nebija zemāks par Sfīru, taču sienu akmens tam nebija šķērslis, tāpēc visa galva izplūda sarga mājā. Spoka acis liesmoja koši, no caurspīdīgiem pusmetru ilkņiem pilēja siekalas, kas kā ektoplazmas peļķe izplatījās pa akmens grīdu. Es nezinu, vai tas tiešām tā bija, bet nez kāpēc ienāca prātā šis konkrētais vārds.

Briesmonis norūca skaļāk.

— Uz! — Pirmā uzbrūk stūrī iespiesta žurka!

Es rīkojos neoriģināli, ar dunci iedurot spokainajam vilkam tieši degunā, un tad notika pārsteigums: šķita, ka spoks pielipa pie asmeņa gala un sāka tikt ievilkts tajā ar baisi, apdullinošu kaucienu. Es nezinu, kāpēc, bet es nenometu ieroci un neaizvēru acis. Viņa turpināja turēt dunci, it kā vadītu maģisku putekļu sūcēju.

Es neatlaidu dunci pat tad, kad tā rokturis kļuva ledains, un mana plaukstas locītava sāka sāpēt no šī aukstuma.

— Nevajadzēja mani biedēt! — viņa nervozi teica, kad viss spoks bija iesūkts.

Uzmanīgi uzlikusi dunci uz vecā matrača, viņa sāka berzēt plaukstas locītavu, pulsējot no zemiskām sāpēm, vērojot, kā melnums piepilda smaragdu rokturā.

— Tu viņu iznīcināji?! — Sonics izlauzās no maniem matiem, dzirkstīdams pārsteigtām acīm.

— Nezinu…

"Es jums teicu, duncis ir maģisks." Lūk, kā tas darbojas!

"Tad ir labi, ka es ar to nenomizoju burkānus." "Es iedomājos, ka mana pēdējā iespēja ēst tiek iesūkta duncī." "Lai gan… Šis apsargs nekur nav devies, un tomēr viņš tika līdz nāvei sadurts ar šo ieroci," es atspēkoju savas bailes.

— Bet viņam nav bruņu. "Ko darīt, ja duncis ievelk tikai nedzīvas lietas," Sonic ierosināja.

— Pārbaudīsim? — uzsmaidīju pūķim.

Viņa pacēla asmeni un iedūra to matrača paliekās, taču nekas nenotika.

— Varbūt viņš ir pilns? — mans draugs kūleņoja gaisā.

— Kad viņš kļūst izsalcis?

— Varbūt tad, kad akmens kļūs zaļš?

"Tad jums jābūt uzmanīgam un nesagriež sevi." Es arī negribu iesūkties… Sonic! — Es paskatījos uz pūķi. — Interesanti, vai tas derēs pret Sefiru?

— Jāmēģina. Bet es domāju, ka būtu labāk pagaidīt līdz nākamajai naktij.

Es negribēju visu nakti sēdēt sardzē, un man vairs nebija jābaidās no Angusa. Paķērusi dunci, devos ārā. Diezgan nogurušais Sonics sapūtās un atklāti pamāja, apmetoties uz mana pleca. Nabaga puisim bija pēdējais laiks gulēt, un arī man. Piedzīvojums mūs abus bija nogurdinājis, un es plānoju atrast piemērotu vietu, kur palikt pa nakti. Vēlams bez zirnekļiem un skeletiem.

Es gāju gar sienu, cenšoties noturēties tā, lai mani nevarētu redzēt no apakšas. Pārcēlusies apmēram trīsdesmit metrus tālāk no sarga nama, es uzdrošinājos rūpīgi pārbaudīt, kur atrodas Sfira. Zirneklis apmulsis stutēja tajā pašā vietā — kāpņu pakājē, zeme apkārt un daļēji siena un pašas kāpnes — viss bija bālgans no viņas tīkla. Izskatījās, ka viņa turpināja spļaut, cerēdama mani aizķert.

Zirneklis pēkšņi atkal izspļāva, un tad mana acs gandrīz izkrita. Viņa pievilka sevi uz sava tīkla un uzvilka sevi uz zirnekļu tīklu kaudzes, par kuru bija kļuvusi kāpņu pakāje.

— Svētie! — es izdvesu, asi atkāpjoties no zara.

Pēkšņa kustība lika Sonikam nokrist no mana pleca, bet es viņu instinktīvi noķēru. Jā, it kā man paņemt kaut ko, kas šādi krīt, ir ierasta lieta.

— A! Kas? Kur mēs esam? — pūķis uzmundrināja.

— Sonic, tu kļūdies. Izskatās, ka Sfira ir izdomājusi kā uzkāpt sienā.

7. nodaļa. Bīstami uzņēmumi

Cik ilgs laiks paies, pirms Sephira uzkāps virsotnē? Nav fakts, ka viņai būs laiks to izdarīt vienas nakts laikā, taču arī šo iespēju nevajadzētu noraidīt. Kā arī ceru, ka duncis palīdzēs viņu savaldīt tikpat viegli kā Angusu.

Skaidrs ir viens — nekad nedrīkst gulēt uz sienas.

Es steidzos apbraukt pa sienas perimetru un nokļuvu tajā pusē, kur izkritu pa logu — tur atradās man zināmā ieeja. Turklāt tas bija pietiekami šaurs, lai zirneklis tajā nevarētu iekļūt. Atlika tikai tumsā nokāpt lejā pa citām kāpnēm un šķērsot klaju laukumu, kas atdala mūri no pils. Un tas ir labus piecdesmit metrus nost. Šajā vietā, izņemot staļļus pie sienas un veco aku centrā, nekā cita nebija. No vienas puses, es ieraudzīšu zirnekli, bet no otras — viņa redzēs arī mani. Ko darīt?

Varbūt pamēģini rāpot pa garo zāli?

— Sonic, vai šeit ir citi zirnekļi? — uzdeva pilnīgi pamatotu jautājumu.

Manas fantāzijas kļuva